Joprojām ir tik daudz, ko es vēlos jums pateikt

Joprojām ir tik daudz, ko es vēlos jums pateikt

Niks Makmilans


Man nav gudras līnijas.

Nekādas skaistas vārdu ķēdes, gudras metaforas vai asprātīgas analoģijas.

es ienīstu savu puišu labāko draugu

Es tikai gribu teikt, ka manis tevis pietrūkst.

Es gribu pateikt to, ko es vēlētos sacīt pirms gadiem, kad laiks būtu bijis piemērots. Es vēlos jums pastāstīt, kā es dievināju sajūtu, ka esmu kopā ar jums, sākot no klusajiem brīžiem līdz skaļiem brīžiem, līdz smiekliem, kas mūs satricināja.


Es gribu jums pateikt, ka šobrīd es gribētu saritināties blakus jums uz dīvāna - katrs no mums ar grāmatu, tikai pieskaroties kājām un ik pa laikam zinošam skatienam.

Es gribu jums pajautāt, vai atceraties, kā elektrība starp mums norisinājās, kad mēs aizslēdzām acis. Es gribu jautāt, vai atceraties, kā mēs ar vienu skatienu un aizvērtām mutēm varētu sazināties.


Nez, vai arī jūs to visu izjutāt? Vai arī tas ir tikai kaut kas tāds, ko esmu uzbūvējis savā galvā, jo kopš jums neviens nav salīdzinājis.

Kopš jūs, protams, ir bijuši citi. Daži jautri, lēti saviļņojumi. Daži dekadenti izturas pret aizmiršanos līdz ar uzlecošo sauli.


Jūs bijāt jautri un bijāt dekadents. Bet jūs nejutāties īslaicīgs. Jūs jutāties īsts. Jūs jutāties ilgstošs.

Bet tas bija īslaicīgs.

Laiks bija nepareizs.

Situācija nebija pareiza.


Tāpēc mēs nemēģinājām. Mēs nekad neesam teikuši viens otram: “uz redzēšanos”. Mēs nekad neesam teikuši: 'Man tevis pietrūks.'

Kopš tā laika ir pagājis tik daudz laika. Iespēju logs noteikti ir aizvērts un aizzīmogots. Vārdi, kurus man vajadzēja pateikt, ir iesprostoti manā galvā, klauvē-klauvē-klauvē pie maniem balss akordiem, draudot nākt ārā pusdzērumā.

Bet es baidos noraidījumu. Es baidos no pazemojuma. Baidos, ka jūs nekad nejutāties tāpat.

Tā vietā es neko nesaku.