Tāpēc mēs sāpinām tos, kurus mīlam

Tāpēc mēs sāpinām tos, kurus mīlam

Frenks Hebberts


Mēs nevēlamies redzēt viņus sarūgtinātus. Mēs nevēlamies būt iemesls, kāpēc viņiem ir asaras acīs. Bet dažreiz sirds salauzšana ir vienīgais veids, kā tās izglābt; viņu sirdis un mūsu pašu. Mēs domājam, ka mūsu pašu sirds var izturēt triecienu, un viņi kādu laiku iztur sāpes. Bet tad tas beidzot sāp mūs vairāk nekā viņus.

kā atrast savu māmiņu dildo

Mēs sāpinām citus cilvēkus, lai sāpinātu sevi.

Dažreiz sirds salauzšana šķiet pareizā lieta. Neliels pārtraukums. Ne visu to. Jo kaut kur prāta aizmugurē mēs redzam, ka šis pārtraukums būs daudz vieglāks, ja tas tiks ieviests tagad, nekā tad, kad tas kļūs neizbēgams. Vēlāk sāp tikai vairāk. Un, lai glābtu citus no sāpēm, kuras, mūsuprāt, paredzam, mēs galu galā nodarām sāpes tur, kur tās nebija vajadzīgas.

Mūsu prāts un sirds mums saka, ka tā ir vienīgā izeja no gaidāmajām ciešanām. Ka pašreizējās sāpes mazinās nākamo sāpju triecienu. Bet es domāju, ka mēs maldinām tikai sevi.


Tagad sāp, un sāpēs arī tad. Varbūt tas nesāpēs tāpat, bet sāpēs. Un sāpju veidi, kurus mēs sāpinām; mēs viņus jaucam ar atrašanās vienā līmenī. It kā tā būtu kaut kāda sacensība, kurai vispirms sāp. Un kurš saņem balvu. Balva ir tikai sāpīgāka.

Mums šķiet, it kā mēs tos glābtu. Šķiet, ka šī iespēja ir daudz pievilcīgāka un taisnīgāka. Mēs domājam tikai par nākotni un aizmirstam, ka tagadne ir jādzīvo. Ka ir laiks, kad tas, ko mēs darām, ietekmē to, kā mēs tagad jūtamies. Mēs kā cilvēki tik daudz attīstāmies. Tomēr spēja ticēt mūsu evolūcijai traucē mums redzēt, ka tas, ko mēs tagad zinām, varētu nebūt tas, kas mums vēlāk vajadzīgs. Tātad šī aklā ticība mūsu viltus tālredzībai liek mums darīt to, ko mēs uzskatām par pareizu. Tāpēc mēs ievainojām cilvēkus savā dzīvē.


Mēs domājam, ka mums ir pamatoti būt tādiem, kādi esam šobrīd. Bet mēs visi zinām, ko mēs šajā gadījumā mānām. Tas ir mūsu pašu es. Varbūt mēs domājam, ka tas ir īss ceļš, lai palīdzētu otram. Un dažreiz varbūt mēs viņiem to palīdzam. Varbūt mums ir taisnība. Varbūt mēs kļūdāmies. Bet mēs ejam uz priekšu un darām to vienalga. Varbūt viņiem viss ir kārtībā. Varbūt mēs neesam.

Mēs tik daudz laika pavadām, lai risinātu konfliktu “ja nu kas” mūsu dzīvē. Un šeit mēs domājam, kā būtu, ja mēs viņus nebūtu ievainojuši? Ko darīt, ja mēs būtu saglabājuši sirdis veselas un veselas? Ko darīt, ja sirdis nav domātas salauzt? Ko darīt, ja šādi sadaloties nekas neiznāca? Ja nu visām šīm sāpēm būtu jābeidzas veltīgi? Vai mēs joprojām darītu to, kas, mūsuprāt, ir jādara?


neļaujiet lepnumam traucēt pēdiņām

Mēs nekad nevaram zināt, ja vien mēs to neesam izdarījuši, vai ne? Bet ja mēs nekad to nedarītu? Vai mūsu sirdis joprojām būtu drošībā? Var būt. Varbūt ne.

Bet mēs ejam uz priekšu un darām to vienalga.